Ko jūs patiesībā skatāties

Vienīgais, ko šis raksts jums nedos, ir laika grafiks, un tas ir apzināti. Cēlienu secība mainās no vakara uz vakaru, tāpēc jebkura lapa, kas sola dervišu konkrētā minūtē, ir lapa, kas būs nepareiza nākamajā vakarā, kad secība mainīsies. Mēs labāk to pasakām tieši, nekā liekam jums skatīties pulkstenī.

Kas nemainās, ir vakara forma. Dzīvā programma norit vakariņu laikā, cēliens pēc cēliena, kamēr kuģis dodas augšup pa Bosforu un atpakaļ; kad tā noslēdzas, parādās deserts, gaismas mainās, un deju grīdu skatuves priekšā pārņem DJ. Tāpēc grafika vietā šeit ir tas, kas patiešām noder: kas ir katrs cēliens, no kurienes tas nāk un kam pievērst uzmanību, kad tas sākas.

Viena figūra baltā tērpā un augstā kamieļvilnas cepurē lēnām griežas vienā vietā, viena plauksta vērsta pret debesīm, otra — pret zemi. Tas turpinās vairākas minūtes. Nekas cits nenotiek.

Tas, ko jūs skatāties, ir sema — Mevlevi ordeņa ceremonija, kas izveidojās ap dzejnieku Džalāladīnu Rūmī Konjā trīspadsmitajā gadsimtā. Katrai tās daļai ir nozīme: augstā cepure simbolizē ego kapakmeni, melnais apmetnis, ko sākumā noņem, — pašu kapu, baltais tērps zem tā — līķautu. Uz augšu vērstā labā plauksta saņem no Dieva, uz leju vērstā kreisā nodod zemei, un griešanās ir ceļš starp abām. Mevlevi sema ir iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

No tā izriet divas lietas.

Pirmā: tā patiešām ir reliģiska prakse, kas tiek izpildīta kā teātris, un to ir vērts vērot, nevis filmēt. Lēna griešanās kustīgā telpā ir vissliktākais objekts uz šī kuģa telefona kamerai un vislabākais, uz ko vienkārši skatīties.

Otrā ir noskaņa. Zāle, kas tikko apklususi derviša dēļ, ir zāle, kas piekritusi pievērst uzmanību, un viss, kas nāk pēc tam, nonāk pie labākas publikas.

Kaukāza deja nonāca Anatolijā kopā ar Ziemeļkaukāza tautām — čerkesiem, abhāziem un citiem —, kas deviņpadsmitajā gadsimtā apmetās visā Osmaņu impērijā, un tā neizskatās pēc nekā cita programmā. Ķermeņa augšdaļa tiek turēta taisna, gandrīz nekustīga; zem tās kāju darbs ir tik ātrs, ka saplūst. Lepna stāja ir būtība, un ātrums ir veids, kā to parādīt.

Nažu šovs izaug no tās pašas tradīcijas, kurā duncis bija tērpa daļa. Tās ir ar krietnu atrāvienu tehniski prasīgākās nakts minūtes. Vērojiet kājas tikpat daudz kā asmeņus: asmeņi ir izrāde, bet kājas — meistarība.

Šeit skatuvi pārņem pats ritms, un zāle parasti to pamana, pirms saprot, kāpēc.

Tie ir dzīvi sitaminstrumenti: darbuka — kausveida bunga, ko spēlē ar pirkstiem, — veido ātru, sprakšķošu rotājumu virspusē, bet lielākas bungas apakšā tur ritmu, kas ir pietiekami skaļš, lai to sajustu caur grīdu. Nav dejotāju, nav tērpu maiņas — tikai rokas, ādas un laika izjūta.

Dejas ir tērpi un horeogrāfija — lietas, ko vēro. Sitaminstrumenti vieni paši ir kas tāds, ko sajūt, un parasti tas ir brīdis, kad zāle beidz vērot un sāk piedalīties, rokām sitot ritmu. Ja visu vakaru esat pieklājīgi sēdējuši, parasti tieši šeit tas beidzas.

Astotais cēliens ir tas, kas pārslēdz nakts ātrumu. Kad dzīvā programma noslēdzas, parādās deserts, gaismas mainās, un deju grīdu skatuves priekšā pārņem profesionāls DJ — un spēlē, līdz kuģis ir pie piestātnes.

Daļa kuģa pārvietojas uz deju grīdu; pārējie paliek pie galdiņa ar glāzi rokā un vēro, kā slīd garām Üsküdar. Abi varianti ir normāli, un nevienu nespiež ne pie viena, ne pie otra. Kad uz deju grīdas kļūst karsti, atklātie klāji priekšgalā un pakaļgalā ir dažu soļu attālumā — svaigam gaisam un gaismām uz ūdens. Pilna vakara forma ir aprakstā stundu pa stundai.